< Atpakaļ uz Ventspils novads (www.ventspilsnovads.lv)
VIEGLI lasīt    

ZLĒKU PAGASTS

Zlēku pagasts atrodas Ventspils rajonā, 36 km attālumā no Ventspils pilsētas, 20 km no Kuldīgas.Zlēku pagasts ir bagāts ar mežiem, kuros ir ogu un sēņu pārpilnība.

 

 

Pagastu šķērso divas upes –Abava un Venta, tajās netrūkst zivju un krasti ir ļoti skaisti un ainaviski, abas upes bieži izmanto ūdens tūrismam. Zlēku pagastā atrodas daudz ievērojami vēstures un kultūras pieminekļi un dabas objekti (Zlēku baznīca, parks, senkapi un pilskalni).

Vienotu arhitektoniski ainavisku ansambli veido Zlēku muižas parks ar saimniecības ēkām, aleju un netālo baznīcu, arī mūsdienās tas ir kultūrainavas paraugs. No 1561.gada Zlēkas bija barona fon Bēra dzimtīpašums. Šis muižas ansamblis atšķiras no citu Kurzemē celto muižu centru vispārpieņemtā plānojuma. Ulrihs fon Bērs uzsāka Zlēku muižas parka veidošanu, kas tikpat kā bez pārmaiņām šajā kultūrvēsturiskajā ansamblī nostāvēja 200 gadus.

Šīs muižas dzīvojamās mājas margu režģis, kas patreiz atrodas Ventspils jūras zvejniecības brīvdabas muzejā, ir viens no greznākajiem metālkalumiem Latvijā no 18. gadsimta sākuma posma. Saskaņā ar leģendu, režģa izgatavošanā muižas kalpiem palīdzējis pats velns.

Pie muižas celtnēm piederēja arī ne tikai lopu un putnu kūtis, bet arī zirgu staļļi, manēža un medību suņu māja. Bet laika zoba un gadsimtu laikā tomēr muižas ansamblis stipri cietis, palikuši mūri. Pašā muižas parkā aug dažādi svešzemju koki un krūmi. Parkā, kura platība ir 8,5 ha, ir izveidoti vairāki dīķi. Parkā apmetusies zivju gārņu kolonija. 17. gadsimta 40. tajos gados pēc Zlēku barona Karla fon Bēra pavēles tika celta jauna, ļoti grezna pils.

Zlēku baznīca. Baznīcas arhitektūrā dominē agrā baroka un vēlās gotikas formas. Katru solu, katru apmali, stūrīti šajā baznīcā skārusi talantīga un dievbijīga mākslinieka roka, ota un kalts. Baronu fon Bēru kapenes izbūvētas zem altāra telpas. Baznīcas tornī trīs reizes iespēris zibens, tornis divreiz nodedzis un atjaunots. Netālu no Zlēku centra atrodas senas ūdensdzirnavas no 19. gadsimta, kuras joprojām darbojas.

Netālu no Zlēku centra atrodas Karātavu kalns, kur 1944. gada 7.decembrī guldīti nošautie, sadedzinātie Zlēku iedzīvotāji. Vēlāk šajā kapu kalnā guldīti arī kara laikā nošautie karavīri.

Trīs teikas par Zlēku muižu

Zlēk muiž levens
Tas kungs lik iekš ceitungā, ka viš tāds lēvens grib uzbūvt, kāds te nevienam nav Korzems apriņķē. Nu tad gadijs, ka viens vīrs vien dien atsrods, kas tāds var uztaist. Un tad viš lik tam kungam, lei lab pulk dzelz sapierk. Tad viš sāk kalt. Un tā viš kaļ un, kur gabal nokaļ, to sviež smeidej stūre iekš, kamērc stūrs pilns lī jumt augs. Un tā viš kaļ trīs mēneš laik. Viss ļods brīnjas, kas tur iznāks. Un tad viš noteic tam kungam vien vakar, ka to vakar neviens no muiž ļoudem, no pulksten septiņ sākam, viņ netraucē. Un viss to nākt muiž iekš vien ugen vien stāvej, un no rīt, kad uzcēlās kungs, un tad tie lēvens bij pie tām dorēm klāt. Un tad tas kungs prasej, cik jāmaksā būs. Un tad tas meisters lika, lei uzmin viņa vārd, kā to sauc. Un tā tad būs tā maks. Un tas kungs tad sasauc visus savus dienerus, lei nu palīdz uzmint, kāds nu bij tas vārds. Un tad izminas vis un nevar uzmint. Un tad tas liek saukt vēl mā to cūkgān, lei tas vēl min, vai nevar uzmint. Un cūkgans uzmine. Viš teic : „Kas tov vārd gan nezin, Dīķvēders?” Ta tas kalējs ieskrēj ieskrēj iekš to lielo dīķ iekš un pazūd. Un tad tas kungs prasij tam cūkganam, kā viš to zine. Un tad tas cūkgans teic tam kungam: „Kā es to nezinās, ka es to pats ir dzirdēs savām ausēm, ka vien siev iekš to dīķ pusdienlaike dziedē, šūpodam sāv bērn : „Žū, žū, bērniņ, žū, žū, žū! Pārnāks mājās Dīķvēders: liel ņaud pelntes, diž pil taistes!”. Un tās lēvens vēl stāv pie to Zlēk muiž dorem līšo balt dien.

Teik par Zlek muiž biķer
Zlēks muiže reiz dzīvojs puiss varde Mārtiņš. Viņam priekš trīs mēnesim bi nomirus brūt. Kād vakar puišam jāāznes ziņ pie vien saimniek. Neko darīt, jājs pro. Ceļš veds taisn gar Zlēk kapim un viņam palics tīr slikt ap dūš. Gar kapim jādams, viš atskatījies atpakaļ un ieraudzījs pilis kaps a baltiem stāviem. Nu Mārtiņam āz bailēm mat va stāvs. Viš uzšāvs krietn savam ziergam un jājs, cik tik vien ātr var. Piepes puiss izdzierdejs savs brūts balss: „Mārtiņ!” Martiš atskatījies un redzējs, ka vīņ brūt stāvējus ar biķer roke, teikdam: „Dzer, Mārtiņ!” Puiss ar piejājs tai klāte, pajēms biķer, bet nav dzers, uzšāvs ziergam un aulekšojs pro. Bet tav nelaim! Viss miroņ no kapim zeme un liek tam pakaļ. Miroņ būt jau puis noķērš, te tas dzirdējs atkal savs brūts balss: „Mārtiņ, jāj uz krustarum!” Puss ar to darījs un tā izglābies. Drīz tas nodevs saimniekam zīņ. No rīt Mārtiš biķer āzness uz Zlēks baznīc, kur tas vēl šodien atrodas.

Teika par Zlēku muižas dzelzs trepēm
Zlēku muižā dzīvojis lepns kungs, kam dažubrīd pat ne kapeikas uz dvēseli nav bijis. Kungs jau no tēvu tēvu laikiem bijis Velnam ieķīlāts liels parādnieks. Tādēļ, katrreiz, kad kungam uzrodas nauda, mazs velnēns ir klāt un prasa to naudu atdot. Te pēkšņi kungs izdomājis, ka varētu padižoties citu priekšā ar tādā trepēm, kādas nav nevienam. Bet kas kals? Te pēkšņi kādu dienu uzradies mazs vīrelis, kas sasolījies kungam uzkalt tādas trepes, kādas nav nevienam, turklāt viņš kalšot viens pats un pa to laku, kamēr notikšot kalšana, neviens nevar iet skatīties. Dienas laikā smēdē bijis pilnīgi kluss, bet, tikko iestājusies tumsa, tā sāka ēze šņākt, lakta dziedāt un kalējs elst un stenēt, un apkārt sāka šaudīties gan zilas, gan zaļas, gan sarkanas dzirkstis un liesmas. Tā tas turpinājies kādu brīdi, līdz kungs nevarējis vairs sagaidīt un gājis prasīt kad trepes būs gatavas. Uz ko kalējs tik atteicis: „Drīz būs, drīz būs.” Kungs nav varējis sagaidīt un atkal gājis pie kalēja, sakot: Ja rītu vai parītu trepes nebūs redzamas, tad liks uzlauzt smēdes durvis.” Tā nu kalējs ņēmies visu nakti, ka no trokšņa neviens nav varējis acis aizvērt. No rīta puses trepes bijušas gatavas. Tās pašas iznākušas ārā kā melna migla pie kunga durvīm. Kad migla izgaisusi, kungs ieraudzījis trepes, kas laistījušās kā sudrabs ar dimantu kopā. No tā laika kungs varējis lielīties ar savām trepēm, jo tādas visā pasaulē nav atrodamas. Un, ja tagad kāds kalējs lieloties ar savu darbu, tam tiek prasīts: “Vai esi redzējis Zlēku trepes?” Šim uzreiz mute esot ciet.

Sīkdatnes

Lai šī tīmekļvietne darbotos, tā izmanto obligāti nepieciešamās sīkdatnes. Ar Jūsu piekrišanu papildus šajā vietnē var tikt izmantotas statistikas un sociālo mediju sīkdatnes.

Ja piekrītat šo papildu sīkdatņu izmantošanai, lūdzu, atzīmējiet savu izvēli:

Apstiprināt izvēlētās

Detalizētāka informācija par privātuma politiku un izmantotajām sīkdatnēm